Annas Lindes fonds

Ankarā es ierados agrā svētdienas rītā. Šeit mani sagaida Dace, meitene no Latvijas, viņa jau vairāk nekā pusgadu šeit veic brīvprātīgo darbu. Ankarā viņa darbojas S&G organizācijā (System and Generation Association) , viens no viņu projektiem ir „Youth Caravan”, burtiski tulkojot – jauniešu karavāna. Viņi brauc pa dažādām valsts pilsētām un stāstā jauniešiem par viņu iespējām iesaistīties dažādās Eiropas projektos, par neformālo izglītību. Dace darbojas arī skolā, viņa māca bērniem angļu valodu un krievu valodu.

Sākumā mēs dodamies uz brīvprātīgo namiņu, kur man nodrošināja naktsmītnes. Šeit dzīvo arī citi brīvprātīgie. Es satiku Jūliju no Vācijas, viņa Turcijā vēl ir tikai divas nedēļas, un Tomasu no Grieķijas. Brīvprātīgo dzīvesvieta atrodas pavisam netālu no Ataturka mauzoleja. Tāpēc sākumā mēs ar Daci dodamies uz turieni.

Kad beidzot esmu nokļuvusi pilsētā Samsun bija jau vakars. Šeit mani sagaidīja Ersans, vēl viens cilvēks no viesmīlīgo kluba. Manuprāt, viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuru pazīst visi stopētāji, kas savā maršrutā ir iekļāvuši pilsētu Samsun, jo Ersans ir ļoti izpalīdzīgs cilvēks, viņam var zvanīt arī nakts laikā un viņš vienmēr izdomās, kā palīdzēt. Godīgi sakot, es pat nevaru aptver, kāpēc viņš to visu dara. „Turku viesmīlība,” viņš smaidot saka. Interesanti ir tas, ka pats viņš ceļo ļoti maz, tikai darba vajadzībām, bet viņam ļoti patīk satikt cilvēkus no citām valstīm, jo tie cilvēki, kas lielākoties pie viņa apstājas, nav parastie tūristi, bet gan piedzīvojumu meklētāji.

Sivas - pilsēta, kas atrodas 1275m augstumā virs jūras līmeņa. Tā ir arī pilsēta, kas ģeogrāfiski ir vistālāk uz austrumiem manā maršrutā. Šeit ir aukstas ziemas, karsta vasara un īss pavasaris. Ceļš uz turieni iet cauri daudzajiem kalniem un pārsteidz tas, ka tur nav mežu. Ir daži koki pie cilvēku mājām (tie ir iestādīti smukās rindiņās), bet savvaļas kokus es tur nemanīju. Seno romiešu laikos šī pilsēta saucās Sabateja un caur šejieni ir gājis nozīmīgs tirdzniecības centrs šajā reģionā.

Kaiseri. Kad vienā no pilsētām stāstīju par savu ceļojuma plānu un minēju, ka došos uz Kaiseriem man (protams, pēc daudzajiem jautājumiem kāpēc tieši uz turieni, kāpēc nevis uz Adanu vai Antāliju) teica: „Nebrauc uz Kaiseriem, tur ir tāpat kā Afganistānā.” Tātad man šī vieta noteikti jāredz, nospriedu es.
Un agri no rīta jau biju tur. Īstenībā skaista pilsēta un manā atmiņā viņa paliks kā arī ļoti silta un saulaina pilsēta, tā atrodas netālu (apmēram stundu ilgs brauciens ar autobusu) no Kapadokijas Goreme brīvdabas parka.

Kapadokija - manuprāt, viena no mistiskākajām vietām visā Turcijā. Pazemes pilsētas, mājas, kas izcirstas kalnos, savdabīgi kalni... Starp citu vārds Kapadokija seno persiešu valodā nozīmē - zeme, kur daudz lielisku zirgu. Mūsdienās gan šī vairs nav zirgu zeme, bet dažus esmu tur redzējusi gan.

Tieši tā mani sagaidīja Konijas autoosta. Merhaba turku valodā nozīmē Sveiks. Vispār autoostas Turcijā ir atsevišķa stāsta cienīgas. Izskatās tas apmēram šādi - lielā aplī vai pusaplī ir izvietoti daudzi mazi ofisi (katrai pasažieru pārvadājumu firmai savs), kurās var nopirkt biļetes braucienam teju uz jebkuru Turcijas pilsētu (un, protams, ir arī starptautiskie reisi). Pie ieejas katrā no tiem stāv cilvēki, kas skaļā balsī izkliedz vietu nosaukumus, uz kurām brauc viņu autobusi.

Svētdien devos ceļā uz Kitāhiju, neliela pilsētiņa, kas lepojas ar savu keramiku, tam par godu pilsētas centrā ir uzstādīta strūklaka porcelāna vāzes veidā (starp citu naktīs tā ir ļoti skaisti izgaismota!). Vēl braucot uz Bursas autoostu jeb otogar sapratu, ka tā tomēr ir ļoti liela pilsēta (nez kāpēc atbraucot no Stambulas man tā nelikās...), pamanīju arī, ka tur ir automobiļu fabrika, kas godīgi sakot mani nedaudz izbrīnīja. Jo Turcija man noteikti nesaistījās ar valsti, kur varētu ražot automašīnas. Redz, kā tomēr tūrisma katalogi veido nepareizu priekšstatu par valsti.

Ir otrais mana ceļojuma vakars. Esmu Bursā. Tā ir neliela, ja salīdzina ar Stambulu, bet vispār diezgan liela pilsēta, šeit dzīvo vairāk kā 2,5 miljoni iedzīvotāju (ja tā padomā tas ir viss Latvijas iedzīvotāju skaits). Lai tiktu uz šejieni ir jāmēro garš un ilgs ceļš – apmēram 4 stundas ar autobusu. Bet par visu pēc kārtas.

Šeit būs stāsts par manu ceļojumu pa vienu ļoti savdabīgu un skaistu Tuvo Austrumu zemi - Turciju. Esmu apņēmības pilna realizēt manis izstrādāto ceļojuma plānu, kuru es iesniedzu konkursam "1001 Vidusjūras Seja". Es esmu Kristīne, viena no tām veiksminiecēm, kas uzvarēja šajā konkursā. Pašlaik es studēju RTU Telekomunikācijas, viens no maniem sapņiem ir apceļot pasauli (tieši tāpēc es piedalījos šajā konkursā). Mans mērķis ceļojumā ir redzēt, just un mēģināt saprast šo kultūru, valsti un tās iedzīvotājus.