Annas Lindes fonds

Apmācība nav tikai neskaitāmas teorijas, klausīšanās un nogurdinošas diskusijas. Tās neatņemamas sastāvdaļas ir arī smiešanās, ākstīšanās, dramatiski mirkļi un pārģērbšanās. Viss ar jēgu, protams, un viss cēla mērķa vārdā.

Pastāv desmitiem viedokļu par to, kā definēt maģisko vārdu „kultūra”, taču viens ir skaidrs – kultūru nevar ielikt tikai vienā „kastītē”, sakot, ka tā attiecas tikai uz radošo profesiju pārstāvjiem un to radītajiem darbiem, vai tikai uz katras tautas paražu un tradīciju kopumu. Kultūra patiesībā ir stāsts ne vien par to, kā izskatāmies, kā runājam un ēdam (lai gan arī par to!), bet vēl jo vairāk – kas mums katram ir svarīgi, ko mēs domājam, un kāpēc rīkojamies tā, kā rīkojamies. Kultūru savā ziņā var dēvēt par mūsu īpašo kodu vai programmatūru, kas palīdz izprast un uztvert apkārtējo pasauli.

„Kad esi Romā, dari to, ko dara romieši!”... Lai gan mūsu stāsts nav par Romu, tomēr nevar noliegt, ka, pirms kaut kur doties, ir labi zināt, kādas ir vietējo iedzīvotāju paražas, tradīcijas, paradumi. Ir vērts noskaidrot, kas tiek uzskatīts par pieklājīgu un nepieklājīgu, kādas ir labas manieres, un ko ir vērts atcerēties, lai neiekultos nepatikšanās. Vienā no apmācības sesijām Agnese, Ieva un Santa dalījās savā pieredzē par to, kā Vidusjūras valstu kultūra izpaužas praktiski, un kas ir jāņem vērā, esot šajās valst

Iedomājies situāciju – milzīga vētra ir nogremdējusi tavu un vēl 2 citus kuģus...Tomēr tava kuģa pasažieriem ir izdevies izglābties un nokļūt uz neapdzīvotas salas. Salā jūs atklājat, ka izglābušies ir arī cilvēki pārējiem kuģiem, taču visu trīs kuģu pasažieri ir ļoti atšķirīgi un acīmredzami nāk no trīs pavisam dažādām vietām. Sala atrodas tālu no civilizācijas un jūs visi vēlaties pēc iespējas ātrāk doties prom.

Tā saka Izraēlas deju grupas EILAT meitenes – Ļena, Jūlija, Elīna un Lina – kuras vienā no apmācības vakariem bija atbraukušas ciemos, lai parādītu, kā tad īsti ir dejojamas arkada dejas, kā arī pastāstītu, kāda ir dejošanas kultūra mūsdienu Izraēlā, kā tas ir iespējams, ka šīs dejas dejo visā pasaulē, un ko vispār nozīmē būt ebrejam.

Dzīvojot laikā, kad informācijas apkārt ir daudz vairāk, nekā cilvēks ir spējīgs dzirdēt un atcerēties, nereti šķiet, ka pašam meklēt un uzzināt vēl kaut ko papildus tam, ko piedāvā plašsaziņas līdzekļi, ir ārprāts. Visu par visu zināt nav arī vajadzīgs, taču par valstīm, uz kuram plāno doties, vai kurā tev ir draugi, ir cits stāsts. Un tad jau tas kļūst personī

Runājot par Vidusjūras reģionu, visai dabiski rodas jautājums – kāpēc un kā? Kad un kāpēc Eiropa izdomāja, ka tai vajag sadarboties ar EUROMED valstīm?

Kartes ir dīvaina lieta. Tās parāda ko tādu, ko tu nekad tā pa īstam neesi redzējis – pasauli no augšas. Tās ir uzaicinājums un izaicinājums ticēt, ka zemeslode tiešām sastāv no kontinentiem, jūrām un okeāniem, un ka tas viss kaut kādā veidā vēl joprojām turas kopā. Apmācības sākumā dalībnieki izveidoja paši savu EUROMED valstu karti. Jāsaka – pārsteidzoši precīzu. Viņi paši vēlāk atzina, ka karte, kas visu apmācības laiku atradās uz vienas no telpas sienām un bija acu priekšā, bija lielisks atgādinājums, ka tur, aiz Vidusjūras, ir vēl kaut kas. Vesela rinda valstu, katra ar savu stāstu.

Tā saka Artūrs Slišāns – viens no apmācības ciemiņiem, kurš bija atbraucis, lai dalītos savā pieredzē par sadarbību ar Vidusjūras valstīm, kā arī stāstīju par savu ceļojumu pa Izraēlu un Sīriju.